Kapēc es baidos pirkt lietas, kuras man dzīvē noderēs - naudai taču nav nekāda vērtība! Man vajadzētu stūrgalvīgi ar augti paceltu galvu doties uz savu mērķi - labi, es jau to daru, bet kapēc es iepringstu un domāju par to, ka iztērēšu 20 Ls par kaut ko, kas man būs noderīgs. Nopriku sev pedāļus - padarīju savu velo par 30% efektīvāku - tas nav jānožēlo - par to būtu jāpriecājas. Tik pat stūrgalvīgi es kādu dienu nopirkšu savu busu un to absolūti mīlēšu.
Es laikam esmu cilvēks, kas spēj mīlēt ierīces sev apkārt - tā jau es mīlu savu fiksīti, HTC Dream, portatīvo, šosejnieku, čeļojumu somu, savu stratocasteru un ģitāras kombi - kopumā ņemot tas arī ir viss, kas man pieder. Ā, un vēl man tūliņ būs arī jauns iPods un lielās ausis.
Zinu, ka kādu dienu iegādāšos sev kādu vecrīgas mansarda dzīvoklīti, bet vēl nākamos 10 gadus to noteikti negribēšu.
Kas mani šodien fascinēja? Tas, ka izejot ārā no lekcijas dodoties mājās bija tāda apziņa, ka savu mērķi sasniegšu, bet tā ir tāda īslaicīga laime - man vajadzētu vairak smaidīt, jo smaids jau automātiski padara cilvēku laimīgi un tas nāk tikai par labu.
Un ko es šodien uzzināju? Man nav izvēles vairs - man ar savu velo būs jāaizminās līdz mājām. Tas vairs pat nav izvēles jautājums. Tas ir liktenis. man ir jābūt tam brīvdomātājam, kas visas savas trakās idejas kādu dienu izpildīs. Paķeršu sav vēl kādu līdz uz tām visām pasaules malām uz kurām es došos..
Bet pagaidām vēl paklausīšos Ediju Vēderu ar augsti paceltu sapņainu galvu. Tā lūk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru