Kapēc? Tikai tapēc, ka nespēju koncentrēties un vienmēr kādā dīvainā veidā es nonāku pie tās pašas neiespringtās, nenopietnās dzīves, bet es taču gribu ko šajā dzīvē sasniegt - es gribu būt neiesprindzis skaistākā pakāpē, bet pašlaik tikai apreibinos no dažādām vielām, kas jau itkā mani tur aizved, bet tomēr nekādīgi es neesmu tur. Kapēc es nevau būt viens optimistiks, skaidrs, smaidīgs personāžs. Tas arī laikam ir pie vainas tam, ka mani pat mana draudzene vairs nesaprot un brīžiem nevar paciest. Mīlu viņu, bet man vajadzētu būt labākam, skaidrākam, skaistākam dvēselē. Es Esmu Es.
Es domāju - tātad esmu. Es vairs pat nedomāju - es eksistēju kādā nenoteiktā plaknē. Manas domas manai dzīvei ir nesagremojamas, kas noved atkal pie tā neiespringtā hipija, bez motivācijas.
Šodien es nolēmu - es mācīšos un es sasniegšu. Mācības cerams mani noliks pareizā plaknē, kas mani pašu nepievils.
klausos šainedu o konōru un jūtos vainīgs pie savas dzīves. Pat lekcijas mani šodien izkretinēja, jo dažs labs nav spējīgs izveidot kādu pilnvērtīgu mācību priekšmetu.
Man ir jāsakārto sava istaba un jāsakārto sava dzīve. Es esmu nemotivēts un atkarīgs no smadzeņu traucētājiem. Māsai ir taisnība - tas nevienam nav vajadzīgs. Jākļust anonīmam.
Būtu kādu dienu jāatlīdzina visiem, kam es ar savu nenopietnumu esmu kaitējis. Mīļajai it īpaši.
Cik labi, ka man ir ši vieta, kur to visu pierakstīt. Plus - tas ir teorētiski publiski un tas jau rada kādu atbildību. Jā, man pietrūks atbildība pret lietām ko daru. Viss būtu jāuzlabo. Ļoti daudz kas būtu no manas dzīves jāizdzēš. It īpaši pāris ķimikāliskas vielas.
Es kādu mīlu, bet man pret "viņu", šo mūzu, ir pazudisi pilnīgi katra pēdējā atbildības kripatiņa. Cik nepatīkami man pašam. Pat skypā ar viņu vairs normāli neesmu spējīgs parunāt.
p.s. ES MAINĪŠOS!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru